Emocijas
Emocijas ir sarežģīts ķermeņa un garīgo izmaiņu kopums. Uzzini kas ir emocijas. Kā tās atšķiras no jūtām un sajūtam. Izproti kā tās atpazīt ķermeņa valodā.
Veidojis: Mg. psych. Matīss Kozlovskis
Emocijas definīcija
Emocijas ir sarežģīts ķermeņa un garīgo izmaiņu kopums, kas ietver fizioloģisko uzbudinājumu, jūtas, kognitīvos procesus, redzamas izteiksmes (tostarp seja un poza) un specifiskas uzvedības reakcijas, kas veiktas, reaģējot uz uztverto situāciju kā personiski nozīmīgu. [1]
Cilvēka emociju iedalījums
Emocijas var iedalīt divās kategorijās – pamata emocijas un kompleksas emocijas.
Pamata emocijas ir emociju kopums, ko pieredz un izjūt ikviens cilvēks neatkarīgi no valodas, kultūras, reģionālajām, un etniskajām atšķirībām. Tās ir saistītas ar noteiktām sejas izpausmēm, ķermeņa valodu, un fizioloģisku ķermeņa reakciju.
Pamata emocijas ir bailes, dusmas, skumjas, laime, riebums un pārsteigums.
Pamata emociju uzdevums ir sagatavot ķermeni izaicinošiem dzīves notikumiem, kuros var nebūt laika domāt par emocijām. Tās rodas ātri, spontāni, lai nekavējoties pasargātu mūs no briesmām, ļautu spēt izdzīvot.
Kompleksas emocijas ir jebkura emocija, kas ir divu vai vairāku pamata emociju kopums. Tās rodas no augstākiem kognitīviem procesiem (domām par emocijām), kad pamata emocijas ir izgaisušas. Piemēram, Amerikas Psihologu Asociācija norāda, ka naids sastāv no pamata emocijām kā dusmām, riebuma un bailēm.
Kompleksas emocijas ir kauns, vaina, greizsirdība, skaudība, bezpalīdzība, nevērtība, izmisums, sāpinājums, nožēla, raizes, apmulsums, naids, lepnums, pateicība, uc.
Kompleksas emocijas nav viegli atpazīstamas, jo tām nav vienota veida ķermeņa valodas un sejas izpausmēs. Tas ir dziļi mūsos un neviens tās neredz.
Emociju uzbūve
Fizioloģiskais aspekts: emocijas ir cieši saistītas ar autonomo nervu sistēmu, kas regulē organisma neapzinātas (autonomās) funkcijas, piemēram, sirds darbību, elpošanu, asinsriti, gremošanu, svīšanu un citu orgānu sistēmas darbības funkcijas.
Piedzīvojot emocijas, piemēram, bailes vai dusmas, mums sāk ātrāk sisties sirds, paaugstinās asinsspiediens. Mums var palikt karsti vai tieši pretēji – auksti, izdalās sviedri, saspringst muskuļi, pazūd apetīte, vai ir nepieciešamība biežāk apmeklēt toaleti.
Uzvedības aspekts: emociju laikā mainas sejas izteiksme, ķermeņa poza, balss tonis un citi aspekti. Šīs izmaiņas notiek automātiski un nav pakļautas mūsu tiešai gribai, taču tās ir ļoti svarīgas, jo palīdz mums saprast apkārtējo cilvēku emocijas, kā arī, paust savējās. Pētījumi norāda, ka veids kā tiek izpaustas pamata emocijas ir universāls starp visiem cilvēkiem.
Piemēram, jūtot skumjas mūsu uzacu iekšējie kaktiņi, augšējie acu plakstiņi, un lūpu stūrīši ir vērsti uz leju.
Kognitīvais aspekts: ietver situācijas, notikumus, kas rada mūsos emocijas. Jāņem vērā, ka mēs katrs esam atšķirīgs, un viens un tas pats notikums var raisīt, vai tieši pretēji – neraisīt nekādas emocijas.
Piemēram, ja cilvēks fano par valsts hokeja izlasi, tad zaudējums nozīmīgā spēlē var skumjas, dusmas, taču kaimiņš aiz sienas, uzzinot par šo notikumu, tikai paraustīs plecus un pagriezīsies dīvānā, lai aizmigtu uz otra sāna.
Pozitīvas un negatīvas emocijas
Pozitīvas emocijas ir emocionāli stāvokļi, kas cilvēkam rada patīkamu, apmierinošu vai iedvesmojošu sajūtu. Tās veicina veselīgu sociālo mijiedarbību un radošumu, uzlabo garastāvokli, un veicina labklājību.
Negatīvas emocijas ir emocionāli stāvokļi, kas cilvēkam izraisa diskomfortu, nepatīkamas sajūtas, garstāvokli. Tās bieži vien signalizē par nepieciešamību mainīt situāciju vai pielāgoties.
Pozitīvas emocijas
- Priecīgs
- Lepns
- Laimīgs
- Novērtēts
- Motivēts
- Patīkami satraukts
- Pacilāts
- Eiforisks
- Mierīgs
- Drošs
- Uzmundrināts
- Optimistisks
- Pārliecināts
- Atvērts
- Atvieglots
- Apmierināts
- Iedvesmots
- Pozitīvi pārsteigts
- Enerģisks
- Ieinteresēts
Negatīvas emocijas
- Dusmīgs
- Skumjš
- Aizvainots
- Nobijies
- Nomākts
- Apkaunots
- Grūtsirdīgs
- Bezcerīgs
- Bezpalīdzīgs
- Nemīlēts
- Skaudīgs
- Apmulsis
- Sarūgtināts
- Nevērtīgs
- Pamests
- Nikns
- Pesimistisks
- Sāpināts
- Vientuļš
- Vīlies
Emocijas, jūtas, sajūtas, garstāvoklis
Emocijas ir intensīvas, bieži vien īslaicīgas reakcija uz konkrētu notikumiem, piemēram, mēs jūtam prieku pēc labu ziņu saņemšanas.
Jūtas jeb izjūtas ir subjektīvā emociju interpretācija, kuru ietekmē augstāki kognitīvie procesi – uztvere, attieksme, pieredze, atmiņas. Piemēram, prieku cilvēki interpretē un saista ar laimi, vai lepnumu.
Sajūtas ir ķermeņa iekšējo maņu subjektīva interpretācija. Parasti mēs sajūtam sāpes, izsalkumu un nogurumu.
Garstāvoklis ir vispārējas mūsu subjektīvās labklājības raksturojums, kam bieži vien nav viegli noteikt konkrētu sākuma punktu. Gārstāvokli ir cieši saistīts un to ietekmē emocijas, jūtas, un sajūtas.
Kādas ir emocijas?
Psihologs Pols Ekmens pētot cilvēku emocijas atklāja, ka prieks, dusmas, skumjas izpaužas noteiktās sejas izteiksmēs, kuras ir līdzīgas visiem cilvēkiem apkārt zemeslodei. (tās ir universālas) Ekmans ierosināja, ka ir sešas pamata emocijas:
- bailes
- dusmas
- skumjas
- prieks
- riebums
- pārsteigums
Tālākajā rakstā būs aprakstīta katras emocijas nozīme un parādīts pēc kādām pazīmēm Pols Ekmans izveidoja sešu pamata emociju klasifikāciju balstoties uz emocijām attēlos. [2]
Dusmas
Dusmas ir emocija, ko raksturo uzvilktums, frustrācija, naidīgums attiecībā pret cilvēkiem, notikumiem, kas pārkāpj personiskās robežas vai vērtības.
Dusmas arī izraisa neveiksmes, neapmierinātas vajadzības attiecībās, finansiālas problēmas, ģimenes problēmas, un citi notikumi. Dusmas, līdzīgi kā bailes, ir saistītas ar cīnīties vai bēgt reakciju (fight-or-flight response), kas motivē mūs aizsargāt sevi draudu gadījumā.
Dusmas tiek uzskatītas par negatīvu emociju, taču tās ir noderīgas, ja tiek paustas konstruktīvā veidā. Tās var palīdzēt novilkt veselīgas robežas attiecībās, motivēt rast jaunus risinājumus frustrējošās dzīves situācijās, tās palīdz paust emocijas un iestāties par savām vajadzībām savstarpējā komunikācijā.
Tomēr, ja dusmas ir pārmērīgas, vai tiek izpaustas neveselīgā veidā tās kaitē sev, vai pasliktina attiecības ar citiem cilvēkiem. Nekontrolētas dusmas parasti pārvēršas agresijā, vai vardarbībā. Taču, ja tās netiek izpaustas, vai neapzināti tiek apspiestas, tās var rezultēties trauksmē vai depresijā, kā arī citās fiziskās veselības problēmās.
Dusmojoties cilvēka uzacis nolaižas uz leju un ir cieši kopā. Acīs ir redzams mirdzums un lūpas ir saspiestas cieši kopā. Apzinātas vai neapzinātas dusmu apspiešanas laikā šīs izpausmes var būt mazāk novērojamas, taču cilvēks var palikt nemierīgs, tramīgs, jo apspiežot dusmas parasti ceļas trauksme.
Dusmu laikā var novērot, ka cilvēka seja paliek sarkana, cilvēkam var palikt karsti un ir redzami sviedri. Ķermeņa muskulatūra saspringst, daļa cilvēku liec galvu vai zodu uz priekšu, un uzpūš krūtis vai ķermeni, lai izskatītos lielāki. Bieži ir savilkts žoklis vai dūres, ir novērojama nemierīga dūru berzēšana. [3]
Prieks
Prieks ir pozitīva emocija, ko raksturo laimes, gandarījuma, piepildījuma un labklājības sajūta. Prieks ir radīts, lai baudītu dzīvi, un lai izdzīvotu to pilnīgi. Vārdus prieks un laime cilvēki lieto kā sinonīmus, lai gan arvien biežāk tiek izmantots vārds laime, kas apzīmē vispārēju labklājības sajūtu, vai savas dzīves novērtējumu.
Priekam var būt vairākas nozīmes:
- Īstermiņā – tavā pašreizējā pieredze, ko bieži izraisa pātikams notikums.
- Vidējā termiņā – vispārēja labklājības sajūta, sajūta, ka dzīvē viss iet labi.
- Ilgtermiņā – apzināta cilvēka izvēle iesaistīties aktivitātēs, kas vairo/s prieku nākotnē.
Prieks pilda svarīgas sociālās funkcijas, jo tas signalizē citiem par draudzīgumu un sniedz drošību, ka neapdraudam citus. Prieks motivēt mūs darīt lietas, kas kopumā nāk par labu mums un mūsu sugas izdzīvošanai (t.i., pēcnācēju radīšana, audzināšana). Daudzi pētnieki norāda, ka tiekšanās pēc prieka ir mūsu galvenā dzīves motivācija.
Smaids ir universāla sejas izteiksme, kas liecina par cilvēka prieku. Tomēr ir daži smaidu veidi, ko mēs izmantojam, kad nejūtamies laimīgi, piemēram, kad signalizējam par apgūtām, vai kultūrspecifiskām sociālajām funkcijām, vai ja mēs izmantojam smaidu kā masku, lai slēptu citas emocijas.
Īstu smaidu sauc par Dišēna smaidu, un to var atpazīt izmantojot “vārnu kājiņas” jeb grumbas acu kaktiņos. Atkarībā no prieka pakāpes, cilvēka ķermenis prieka laikā ir atslābināts, novērojama viegla, pacilāta kustība. Citi veidi kā cilvēki izpauž prieku ir caur vieglu nopūtu, kliedzot puspilnā balsī, vai smejoties. [4]
Pārsteigums
Pārsteigums ir emocija, kuru raksturo fizioloģiska reakcija uz kaut ko negaidītu. Pārsteiguma funkcija ir koncentrēt mūsu uzmanību, lai mēs saprastu, kas notiek , un vai mēs esam apdraudēti.
Pārsteigums ir īsākā emocija no visām. Parasti tā ilgst ne vairāk kā dažas sekundes pirms mūsu prāts saprot, kas ir noticis. No tā brīža pārsteigums pārvēršas citās emocijāš – bailēs, priekā, dusmās, riebumā. Tas kalpo par tiltu citām emocijām, kā arī, tam var nesekot emocijas, ja konstatējam, ka pārsteidzošais notikums mūs neietekmē.
Pārsteigums un bailes ir divas no visbiežāk sajauktajā sejas izteiksmēm, jo tām ir līdzīgas pazīmes, taču pārsteiguma brīdī cilvēka paceltās uzacis ir vairāk izliektas, kā arī, augšējie plakstiņi un žoklis ir atslābināts.
Pārsteiguma brīdī cilvēki paliek ļoti modri un parasti groza galvu, liek rokas, lai aizsargātu seju, un/vai atkāpjas atpakaļ no pārsteidzošā objekta. Bieži vien ir dzirdama neliela, īslaicīga ieelpa. [5]
Riebums
Riebums ir emocija, kura rodas kā atbildes reakcija pret kaut ko nepatīkamu, pretīgu. Riebumu mēs visbiežāk sajūtam caur fiziskajām maņām (redzi, dzirdi, smaržu, garšu, tausti), piemēram, jūtot sabojājušos ēdienu, tabakas dūmus, skaļu mūziku, nepatīkamu aromātu toaletē.
Riebumu var izraisīt arī cilvēku rīcība, izskats, vai idejas, ja tas ir amorālas, nepieņemamas, vai ļaunas. Riebuma mūs pasargā no potenciālām briesmām, nepatīkamām emocijām. Parasti mēs izvairamies, vai cenšamies atbrīvoties no kaitīgām lietām, vietām, vai cilvēkiem, lai mēs būtu droši un veseli.
Lai gan “netīro” ķermeņa funkciju (asiņošana, izkārnījumi utt.) redzēšana citos bieži izraisa riebumu, šī reakcija ievērojami samazinas, ja tas ir kāds, ar kuru mēs esam emocionāli tuvi.
Intimitāte pazemina riebuma slieksni, vai padara mūs nedaudz iecietīgākus, lai mēs varētu palīdzēt tiem, kuru mums rūp. Tādi piemēri ietver autiņbiksīšu maiņa mazulim, vai slima ģimenes locekļa aprūpi.
Lai gan riebuma sajūtai ir ievērojamas priekšrocības, tā var būt arī bīstama. Diemžēl lielākā daļa sabiedrības māca izvairīties no noteiktām cilvēku grupām, kuras tiek uzskatītas par fiziski vai morāli pretīgām, un tādējādi tās var būt dzinējspēks citu cilvēku atstumšanai, vai pazemošanai.
Visvieglāk atpazīstamākā riebumu pazīme ir deguna un uzacu saraukšana. Augšlūpas pacelšana agrieztā “U” pozīcijā un apakšlūpas izvirzījums uz priekšu, arī ir svarīga pazīme. Riebums var izpausties arī tādas fiziskās reakcijās kā slikta dūša, vai vemšana. [6]
Skumjas
Skumjas var definēt kā emocionālu stāvokli, ko raksturo nomāktība, bezcerība, vilšanās un zems garastāvoklis. Pārsvarā skumjas rodas kā atbildes reakcija uz negatīvu notikumu – zaudējumu, neveiksmi, šķiršanos, pārdzīvojumu.
Skumjas ir viena no ilgnoturīgākajām emocijām, un lai dažkārt cilvēks pārvarētu skumjas var būt nepieciešams laiks, kā procesā tiek izdzīvotas piecas sēru stadijas: noliegšana, dusmas, kaulēšanās, depresija, un samierināšanās.
Svarīgi ir atzīmēt, ka skumjas atšķiras no depresijas. Depresiju raksturo atkārtotas, pastāvīgas un intensīvas skumjas, kas nepāriet ilgstošu laika periodu un bieži tām nav konkrēta celoņa, tāpēc tās nevar vienkārši pārvarēt.
Papildus skumjām tiek izjusta bezcerības sajūta, enerģijas un pilnīgs interešu zudums. Var būt domas par paškaitējumu, kas prasa nopietnu palīdzību. Depresijas gadījumā cilvēks nespēj parūpēties par sevi, veikt ikdienišķus uzdevumus, kas nav raksturīgs izjūtot skumjas kā emociju.
Viena ļoti spēcīga un uzticama skumju pazīme ir uzacu iekšējo kaktiņu salocīšanās uz leju. Tikai daži cilvēki spēj brīvprātīgi manipulēt ar šiem muskuļiem, padarot to īpaši grūtu, lai notēlotu skumju sajūtu (atšķirībā no dažām citām sejas mīmikām).
Citas sejas izmaiņas ir augšējo plakstiņu nokarāšanās uz leju, nolaists acu skatiens, un uz leju vērsti lūpu kaktiņi. Cilvēkiem izjūtot skumjas balss var kļūt zemāka un maigāka, vai arī augstāka un skaļāka (piemēram, vaimanas).
Ķermenī bieži tiek novērots muskuļu tonusa zudums, pazemināta vai saliekta ķermeņa poza. Ka arī, acu skatiens var būt vērsts prom, un acus ābolos var būt novērojams apsārtums, stiklveida acis.
Lai arī daudzi uzskata, ka skumjas ir negatīva emocija, tām ir būtiska nozīme, lai informētu citus par vajadzību pēc palīdzības vai mierinājuma. [7]
Atsauces
- Gerrig, R. J and Zimbardo, P. G. (2006). Psychology and Life. Delhi: Pearson Education