Augsti jutīga nervu sistēma: Kāpēc mans bērns pārdzīvo un uztraucas vairāk nekā citi?

Augsti jutīga nervu sistēma bērnos

Kas tā ir un kā izpaužas?

Ar terminu “bērns ar augsti jutīgu nervu sistēmu” iepazīstināja psiholoģe un pētniece Elaine Arona 1990. gadu beigās. Sākumā viņa izveidoja terminu “cilvēks ar augsti jutīgu nervu sistēmu”, kas raksturoja indivīdus ar jutīgu nervu sistēmu, kuru temperamentam bija raksturīga dziļa informācijas apstrāde, intensīvas emocionālas reakcijas, spēcīga empātija un bieži vien sensorā jutība.

Papildus viņa atklāja, ka dažiem bērniem arī piemīt paaugstināta jutība, kas noveda pie termina “bērni ar augsti jutīgu nervu sistēmu” ieviešanas.

Termins “bērns ar augsti jutīgu nervu sistēmu” kalpo kā vispārējs termins, kas aptver bērna pieredzi ar paaugstinātu jutību pret emocionāliem un sensoriem stimuliem. Bieži šiem bērniem ir raksturīgas paaugstinātas uztveres, domāšanas, un kreativitātes spējas. Viņi izrāda dziļu interesi par mūziku, mākslu, un dabu. Spēj gūt panākumus jomās, kur nepieciešamas iemaņas pievērst uzmanība detaļām, intuīcija, vai spēja veidot dziļu emocionālu saikni ar citiem.

Diemžēl Latvijas kontekstā trūkst informācijas par šo temperamenta / nervu sistēmas īpatnību. Šim terminam nedaudz tiek vilktas paralēlas ar terminu “sensorais jutīgums”, kas vairāk ir attiecināms uz neirodiverģenci – Autiskā spektra traucējumiem, UDHS. Lai arī šie abi termini dala līdzīgas iezīmes, augsti jutīga nervu sistēma ir saistīta ar cilvēka nervu sistēmas īpatnībam, kas nesasniedz traucējumu līmeni. Īsumā, ne visiem cilvēkiem, kuriem ir neirodiverģence ir augsti jutīga nervu sistēma.

Saturs

Augsti jutīga nervu sistēma bērnos

Izaicinājumi sabiedrībā un audzināšana

Daudzi pieaugušie bērnus ar augsti jutīgu nervu sistēmu raksturo kā neparastus, trauksmainus, vai pārāk jutīgus.

Augot šādi bērni var justies nesaprasti, bieži pat tikt nosodīti, jo viņu uzvedība un atbildes reakcija uz stimulu var nesakrist ar pieaugušo gaidām par to kāda, dažkārt, ir normāla bērna uzvedība.

Piemēram, zēnam spēlējot bumbu, tētis trāpa ar bumbu pa seju. Zēns paliek ļoti emocionāls, kļūst bēdīgs, sāk spēcīgi raudāt. Tētis paliek trauksmains, jo viņam ir grūti izturēt un pieņemt, ka zēni var raudāt, būt emocionāli. Bieži šādiem jutīgiem bērniem vecāki pārmet, atbild ar agresiju: ,,Kas tu nevari saņemties? Beidz taču piņņāt!”

Problēma nav bērnā, viņš vienkārši ir piedzimis ar jutīgāku nervu sistēmu, un šāda reakciju uz stimulu ir dabiska daļa no viņa būtības. Kā vecāks ar to var sadzīvot un kā rīkoties pareizāk, tas ir cits stāsts.

Audzinot bērnus ar jutīgu nervu sistēmu nevar ņemt vienādu mēraukli kā visiem. Bieži šiem bērniem ir nepieciešams vairāk mīlestības, rūpes un atbalsta, lai viņi spētu attīstītīties un tikt galā ar emocijām, sensoro pieredzi.

1. Paaugstināta emocionālā intensitāte

Bērni ar augsti jutīgu nervu sistēmu izjūt emocijas ar paaugstinātu intensitāti. Viņi intuatīvi ļoti labi uztver apkārtējo cilvēku emocijas un vajadzības. Viņu prāts darbojas kā sūklis, kas absorbē un internalizē plašu emocionālās pieredzes gammu.

Šis bieži noved pie nervu sistēmas pārstimulācijas, paaugstinātas trauksmes sajūtas, jo caur fantāzijām, interpritāciju pieaugušo sliktais garstāvoklis, žesti, uzvedība var tik interpritētā kā apdraudoša. Šādi bērni biežāk izjūt bailes, kaunu, vainu, un apdraudējumu sajūtu.

Šo bērnu labsajūtu tieši ietekmē tas kā jūtas apkārtējie. Piemēram, ja vecāki strīdas, bērns ar augsti jutīgu nervu sistēmu var izjust spēcīgu trauksmi, bailes, ka vecāki varētu fiziski viens otram nodarīt pāri. Šī paaugstinātā emociju sensitivāte nozīmē, ka bērns bieži piedzīvos plašāku un intesīvāku emociju gammu, kas padara šos bērnus emocionāli ievainojamākus. Situācijas, kas “vidējam” bērnam nerada satraukumu, bieži jutīgus bērnus aizskar dziļi, izraisot spēcīgu distresu.

2. Empātija

Bērni ar augsti jutīgu nervu sistēmu ir ļoti empātiski. Viņi parasti ir laipni, izpalīdzīgi, gādā, lai citi jūstos labi. Piemēram, ja viņi redz, ka mamma ir skumja, šie bērni arī var izjust dziļas skumjas, nomāktu garstāvokli. Viņi var pajautāt: ,,Kas tev ir noticis?” Piedāvāt apskāvienu, konfekti, vai salveti, lai noslaucītu asaras.

Bieži šie bērni uzņemas atbildību un rūpes par citu cilvēku vajadzībām, pienākumiem. Piemēram, ja bērnudarzā audzinātāja saka, ka jāsakārto savas mantas, tad šie bērni sakārtos kārtīgi savas mantas, kā arī, palīdzēs to izdarīt apkārtējiem vienaudžiem, kuri ir daudz izklaidīgāki.

3. Kautrīgums un nedrošība

Jaunā vidē, piemēram, aizbraucot ciemos pie radiniekiem, šie bērni var būt ļoti kautrīgi, nedroši. Var būt raksturīga izvairīšanās no lielākiem cilvēku pūļiem, sēdēšanas pie kopīga galda ar relatīvi pazīstamiem cilvēkiem.

Var būt nepieciešams laiks, lai iejustos jaunajā situācijā, kas bieži izpaužas kā spēlēšanās vienatnē, vai arī, apkārt notiekošā vērošana. Var nebūt drošības sajūtas, pašiniciātiva iesaistīties rotaļās, spēlēs, konktaktā ar vienaudžiem, kaut arī bieži ir velme. Parasti ir nepieciešams iedrošinājums, uzaicinājums, kas lēnām atkausē kautrīgumu, nedrošību.

4. Separācijas trauksme

Bērniem ar augsti jutīgu nervu sistēmu var būt raksturīga separācijas trauksme. Šo vislabāk var novērot vedot bērnu pirmos mēnešus uz bērnudārzu, vai brīžos, kad bērnam jāpaliek mājās ar kādu, kas nav galvenais aprūpētājs – mamma, tētis.

Šie bērni atvadu brīdī bieži izjūt augstu trauksmi. Viņi var palikt uztraukti, nemierīgi, nevēlēties palaist vecāku prom, ķerties bruņčos, stipri raudāt. Ļoti tiek pārdzīvots atvadu, šķiršanās brīdis.

Separācijas trauksme var arī izpausties kā nevēlēšanās doties ekskursijās, vai uz nometnēm bez vecākiem. Dažkārt, tās var būt grūtības būt prom no ierastas vides – mājām.

Piemēram, paliekot pa nakti pie draugiem vai radiniekiem vienatnē, šie bērni var būt ļoti nervozi, skumt pēc vecākiem, mājām. Atteikties palikt vienatnē. Var būt sūdzības par labsajūtas pasliktināšanos, var tikt izjusti trauksme simptomi – slikta dūša, galvas vai vēdera sāpes, nemiers, sirdsklauves, vai citi simptomi.

5. Emociju apspiešana un izvairīšanās no konflikta

Pēc dabas šie bērni ir miermīlīgi. Attiecībās viņi vienmēr cenšas uzturēt harmoniju, jo tās līdzsvara izmaiņas atstāj tiešu ietekmi uz viņu labsajūtu. Bieži šie bērni var noklusēt, nepaust domas vai emocijas, lai neveidotos konflikta situācijas. Šie bērni jūt nedrošību līdz galam iestāties par savām vajadzībām, kaut kādos brīžos šie bērni piekāpjas, komprimizē, lai mazinātu trauksmi, negatīvu reakciju no citiem.

Ļoti raksturīga ir izvairīšanās no agresīvas uzvedības, dusmu paušanas. Bieži no iekšienes ir aizture, nepārliecinātība par spēju sevi aizstāvēt konflikta situācijās, kur nepiešams būtu pielietot fizisku spēku. Konflikta situācijās tiek izjusta augsta trauksme, kas rada apjukumu, sastingumu, un nespēju sevi aizsargāt. Tā rezultātā šie bērni bieži var tikt apcelti, vai ciest no vardarbības.

6. Intensīva neveiksmju pārdzīvošana un perfekcionisms

Bērniem ar augsti jutīgu nervu sistēmu var būt raksturīga iezīme intensīvi pārdzīvot neveiksmes, kā arī, viņi bieži ir tendēti uz panākumu perfekcionismu. Piemēram, piedaloties sporta spēlēs, bērnam var būt nepieciešamība uzvarēt par katru cenu.

Dažkārt bērniem ir grūtības izprast konceptu, ka apkārtējie viņu pieņems un mīlēs arī tik pat stipri, ja viņš zaudēs, vai viņam nesanāks. Bērniem ar jutīgu nervu sistēmu šī robeža ir ļoti trausla.

Piemēram, sacenšoties un jūtot, ka nesanāk, bērns ar jutīgu nervu sistēmu var padoties, palikt bezpalīdzīgs, nevēlēties turpināt aktivitāti. Vai arī, pēc aktivitātes, kur ir gūts zaudējums, bērns var izjust intensīvas skumjas, pārdzīvojumu, nespēt valdīt asaras. Bieži par labu nāk vecāka, vai audzinātāja uzmundrinājums, atbalsts.

7. Pārstimulācija

Bieži šiem bērniem pārstimulācijas robeža ir nedaudz zemāka salīdzinot ar vienaudžiem. Vide, kas ir bagāta ar dažāda veida stimuliem – skaļa skaņas, spilgtas gaismas, daudz krāsas, vai cilvēku, var radīt trauksmi.

Bērns var palikt nemierīgs, kašķīgs, justies noguris. Pēc sociāliem pasākumiem bērnam var būt nepieciešamība pēc vientulības, klusas vides, kur viņš var atjaunot savus iekšejos resursus. Bieži šie bērni dabiski izvēlas apkārtējo vidi, kas ir mierīga un klusa, viņi ilgi var darīt lietas savā nodabā un justies izklaidēti.

8. Nepieciešamība pēc vairāk laika

Nervu sistēmas jutīgums arī ietekmē informācijas un stimulu apstrādēs ātrumu. Šie bērni saņem bagātīgāku emocionālās un sensorās informācijas daudzumu, kas nozīmē, ka var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu ienākošo informāciju.

Dažkārt pieaugušie šādus bērnus raksturo kā lēnus, vai gausus, jo viņiem dabiski ir nepieciešams vairāk laika, lai pieņemtu lēmumu, uzsāktu darbību. Īpaši bērni, kam ir augstas intelekta spējas un augsts nervus sistēmas jutīgums, var būt nepieciešamība pēc ilgāka laika, lai padomātu un sniegu visaptverošu atbildi, vai pieņemtu svarīgu lēmumu.