Pašnāvība
Pašnāvība ir nāve, ko izraisa sevis savainošana ar nolūku nomirt. Latvijā pašnāvību veic aptuveni 250 cilvēki gadā, katras 36 stundas, 1 cilvēks izdara pašnāvību.
Veidojis: Mg. psych. Matīss Kozlovskis
Pašnāvība
Pašnāvība ir nāve, ko izraisa sevis savainošana ar nolūku nomirt.
Tiek arī lietots vispārīgs termins “pašnāvnieciska uzvedība“, lai aptver domas un uzvedību, kas saistītas ar cilvēka apzinātu ricību atņemt sev dzīvību.
Pašnāvības mēģinājums ir neletāla rīcība nodarot sev kaitējumu ar nodomu nomirt, bet nemirstot savas rīcības rezultātā. Pašnāvības mēģinājums var radīt vai neradīt traumas.
Pašnāvības plāns ir attiecāms uz konkrētu personas plānu, lai izbeigtu savu dzīvību. Mēs arī lietojam terminu paškaitējums, ko var raksturot kā tīšu sevis savainošanu vai saindēšanu, neatkarīgi no motīva.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka katru gadu pašnāvības dēļ mirst 1 miljons cilvēku. Latvijā pašnāvību veic aptuveni 250 cilvēki gadā, kas nozīmē, ka ik pēc katrām 36 stundām 1 cilvēks izdara pašnāvību. 80% gadījumu tie ir vīrieši un 20% sievietes.
Brīdinājuma pazīmes
Nekad neignorē pašnāvības draudus. Uztver cilvēka runāšanu par pašnāvību un uzvedību izmaiņas nopietni. Paturi prātā, ka runāšana nav tikai brīdinājuma pazīme, kas liecina, ka cilvēks par to domā, tas ir sauciens pēc palīdzības.
Pašnāvību nevienmēr var paredzēt, taču iepriekš var tikt novērotas šādas brīdinājuma pazīmes:
- Runāšana par pašnāvības izdarīšanu, pat jokojot;
- Informācijas meklēšana ar veidiem kā nomirt, izdarīt pašnāvību;
- Runāšana par bezcerības sajūtu vai mērķa trūkumu dzīvē;
- Runāšana par bezizejas sajūtu vai nepanesamām sāpēm;
- Runāšana par to, ka persona ir smagums, apgrūtinājums citiem;
- Pastiprināta alkohola vai narkotiku lietošana;
- Trauksme, uzvilktība, pārgalvība;
- Krasas personības izmaiņas un/vai ekstremālas garastāvokļa svārstības;
- Ievērojamas izmaiņas ēšanas vai miega paradumos;
- Norobežošanās no ģimenes vai draugiem;
- Dusmu izrādīšana vai runāšana par atriebību;
- Vērtīgu mantu atdošana, pārdošana;
- Sliktākas sekmes skolā vai problēmas darbā.
Pašnāvības risks
Zems
- Pasīvas domas par nāvi;
- Nav skaidra pašnāvnieciska nodoma;
- Nav konkrēta pašnāvības plāna;
- Var strādāt ar riska faktoriem un mainīt situāciju;
- Ir pieeja atbalsta sistēmai (ģimenei, draugiem, aprūpes sniedzējiem).
Pasīvas domas par pašnāvību ir domas par nāvi vai vēlmi mirt bez jebkāda nodoma vai plāna.
Vidējs
- Aktīvas domas par pašnāvību, lai izdarītu pašnāvību;
- Ļoti pretrunīgs pašnāvības plāns;
- Nav piekļuves letāliem līdzekļiem;
- Gatavība ievērot ārstēšanās ieteikumus;
- Pieeja atbalsta sistēmai (ģimene, draugi, aprūpes sniedzējs).
Aktīvas domas par pašnāvību ir domas par rīcību, lai izbeigtu savu dzīvi, kas var ietvert – metodes identificēšanu, plāna izstrādi un/vai nodomu rīkoties.
Augsts
- Apstiprināts pašnāvības mēģinājums;
- Konkrēts pašnāvības plāns;
- Uzvedība, kas liecina par gatavošanos pašnāvībai;
- Piekļuve letāliem līdzekļiem;
- Traucēta spriestspēja;
- Izvairīšanās no ārstēšanās, profesionālas palīdzības;
- Psihoze un/vai ķīmisku vielu atkarība;
- Vājš ģimenes vai sociāla atbalsta tīkls.
Riska faktori
Psiholoģiskie faktori ir biežākie zināmie pašnāvniecisku domu veicinātāji. Pašnāvība var izpausties ģenētisko, attīstības, vides, fizioloģisko, psiholoģisko, sociālo un kultūras faktoru kombinācijas ietekmē, tajā starpā:
- Iepriekšēji pašnāvības mēģinājumi vai paškaitējoša uzvedība;
- Nesenas pārmaiņas tuvās attiecībās (šķiršanās, pēkšņa nāve);
- Psihiski traucējumi (depresija, bipolāri traucējumi, personības traucējumi, posttraumatiskā stresa sindroms);
- Pašnāvība tuvinieku lokā;
- Somatiskas saslimšanas (hroniskas sāpes, smadzeņu traumas, neiroloģiski traucējumi, uc.);
- LGBTK+ pašidentifikācija;
- Finansiālas vai juridiskas grūtības;
- Militārais dienests;
- Traumatiska bērnība;
- Ģenētika;
- Šaujamieroči vai citi nāvējoši ieroču pieejamības mājās;
- Antidepresanti lietošana;
- Vardarbība ģimenē.
Mīti par pašnāvību
Pastāv daudzi izplatīti maldīgi priekšstati par pašnāvību. Nav taisnība, ka:
- Cilvēki, kas izdara pašnāvību, patiesībā vēlas mirt. Lielāka daļa patiesībā vēlas izbeigt sāpes, ko viņi piedzīvo.
Cilvēki, kas mēģina izdarīt pašnāvību, ir vāji, savtīgi vai vienkārši meklē uzmanību. Patiesībā 9 no 10 pašnāvības gadījumiem ir saistīti ar psihiskiem traucējumiem.
- Jautāšana vai runāšana par pašnāvību var pamudināt kādu mēģināt izdarīt pašnāvību. Gluži pretēji, tēmas apspriešana, jautājumu uzdošana un iejūtīga attieksme var mazināt otra cilvēka trauksmi, ciešanas, kas var novērst pašnāvības mēģinājumu.
- Pašnāvība notiek tikai starp cilvēkiem ar noteiktu sociālekonomisko statusu. Riskam mēs esam pakļauti visi, mūsu problēmas neatduras tikai pret naudu, sociālo atpazīstamību.
- Pašnāvnieciskas tieksmes ir iedzimtas. Šis nav viennozīmīgi, var būt patiesa gadījumos, kad iepriekšēja pašnāvība ģimenē palielina iespējamību, ja cilvēku arī skar smaga psihiska saslimšana.
- Personai, kura izjūt velmi nomirt vai apsver pašnāvību, visu laiku būs līdzīgas domas. Ne vienmēr, dažkārt, cilvēki var nonākt dzīves grūtībās, strupceļā, kur vienīgā izeja šķiet beigt dzīvi, bet ejot laikam, atrisinot problēmas, pašnāvības domas bieži izzūd.
Cilvēki, kas runā par pašnāvību, patiesībā to nedarīs. Tomēr lielākā daļa cilvēku, kas mēģina izdarīt pašnāvību vai to izdara, sniedz iepriekšējas verbālas vai neverbālas norādes par saviem nodomiem.
Pašnāvības sekas
Uz indivīdu:
Pašnāvības mēģinājumi, kas nenoved pie letāla iznākuma, var likt cilvēkam justies nomāktākam, vainīgam un kaunpilnam, jo viņam nesanāca izpildīt savu plānu, vai arī viņš pievīla savus tuvos cilvēkus.
Uz ģimeni:
Ģimenes locekļiem un draugiem, kuri ir piedzīvojuši pašnāvības mēģinājumu, bieži ir augstāks trauksmes līmenis. Viņi vairāk uztraucas, cenšas pasargāt tuvinieku, jo baidās viņu pazaudēt.
Ģimenes locekļus un draugus, kas piedzīvojuši letālu pašnāvības mēģinājumi, bieži vien vajā ciešanas vēl ilgu laiku pēc notikuma. Šī traumatiskā pieredze rada zaudējuma sajūtu un vainu par nespēju glābt tuvinieku. Īpaši smagas var būt pašnāvību izdarījušās personas nāves gada dienas.
Dažiem cilvēkiem var attīstās depresija vai posttraumatiskā stresa traucējumi. Ir svarīgi, ka pašnāvību izdarījušās personas tuvinieki saņem piemērotu psiholoģisku atbalstu uzreiz, lai pēc iespējas veiksmīgāk pārdzīvotu tuvinieka zaudējumu.
Atsauces un izmantotā literatūra
turpmākajiem pētījumiem”. [tiešsaiste] Pieejams: https://www.mentalhealthcommission.ca/wp-content/uploads/drupal/2018-12/Research_on_suicide_prevention_dec_2018_eng.pdf