UDHS
UDHS (Uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms) ir attīstības traucējumi, kam raksturīgi pastāvīgi neuzmanības, hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi. No simptomiem līdz diagnozei.
Veidojis: Mg. psych. Matīss Kozlovskis
Kas ir UDHS?
UDHS (Uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms) ir attīstības traucējumi, kam raksturīgi pastāvīgi neuzmanības, hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi.
- Neuzmanība: grūtības pievērst, ilgstoši noturēt uzmanību
- Hiperaktivitāte: grūtības nosēdēt, runātīgums, nepieciešamība kustēties
- Impulsivitāte: dārīšana bez domāšanas, grūtības kontrolēt uzvedību
Uzmanības deficīta sindroma tipi
- Neuzmanības tips – indivīdiem, galvenokārt, ir neuzmanības simptomi.
- Hiperaktīvais/impulsīvais tips – indivīdiem pārsvarā ir hiperaktivitātes un impulsivitātes simptomi.
- Kombinēts tips – indivīdiem ir neuzmanības un hiperaktivitātes/impulsivitātes simptomi aptuveni vienādās daļās.
UDHS simptomi
Hiperaktivitātes un impulsivitātes pazīmes
- Citu cilvēku pārtraukšana vai iejaukšanās sarunas vidū, aktivitātē;
- Grūtības saigaidīt savu kārtu;
- Pārmērīgs runātīgums, pļāpas;
- Atbilžu sniegšana uz jautājumiem pirms jautājums ir izskanējis, vai citu cilvēku teikumu pabeigšana sarunas brīdī;
- Grūtības nosēdēt uz vietas vietās, kur ir vispārpieņemts sēdēt (skolas solā, pasākumos, sanāksmēs);
- Augsts aktivitātes līmenis darot lietas, tā itkā uz priekšu dzītu iekšējs dzinulis, motors;
- Kāju kustināšana, roku berzēšana vai locīšanās brīžos kad ir ilgāk jāsēž;
Neuzmanības pazīmes
- Grūtības pievērst uzmanību detaļām, kas noved pie neuzmanības kļūdām skolā, darbā vai citu aktivitāšu laikā;
- Grūtības koncentrēties uzdevuma vai aktivitāte laikā, piemēram, lasot, rēķinot, pildot un cenšoties izprast uzdevumu, tā prasības;
- Grūtības klausīties, ja kāds runā tieši ar tevi;
- Grūtības sekot norādījumiem vai pabeigt uzdevumus skolā, darbā vai mājās;
- Uzdevumu un aktivitāšu organizēšanas grūtības saistībā ar laika pārvaldību un termiņu ievērošanu;
- Grūtības pabeigt uzdevumus, kas prasa ilgostošu uzmanības noturību;
- Regulāra lietu pazaudēšana, piemēram, mugursomas, grāmatas, atslēgas, makus un tālruņus;
- Viegli novēršama uzmanība, ko rada nesaistītas domas vai stimuli apkārtējā vidē;
- Ikdienas aktivitāšu aizmiršana, piemēram, mājasdarbi, pulciņi, ārsta vizītes, obligāti pabeidzami darbi, norunātās tikšanās.
UDHS bērnam, pusaudzim, pieaugušajam
Bērniem visbiežāk sastopamie UDHS simptomi ir hiperaktivitāte un impulsivitāte. Pieaugot izglītības un sociālajām prasībām, neuzmanības simptomi arī bieži kļūst izteiktāki un atstāj ietekmi uz mācību sasniegumiem, attiecībām ar vienaudžiem.
Pusaudžiem mazāk izteikta ir hiperaktivitāte, UDHS simptomi vairāk izpaužas kā neuzmanība – nemiers vai nervozitāte, kas rada mācību, plānošanas vai savstarpējo attiecību grūtības. Izteikta arī ir impulsivitāte. Pusaudžiem ar UDHS ir lielāka iespēja iesaistīties impulsīvā, riskantā uzvedībā, piemēram, vielu lietošanā un nedrošā seksuālā uzvedībā.
Pieaugušajiem uzmanības deficīta sindroms izpaužas kā neuzmanība, nemiers un impulsivitāti, lai gan dažiem šie simptomi kļūst mazāk izteikti un ne tik traucējoši. Pieaugošie ar UDHS var būt arī viegli aizkaitināmi, var būt zema tolerance pret frustrāciju un stresu, kā arī, var tikt piedzīvotas biežas vai intensīvas garastāvokļa svārstības.
Daudzi pieaugušie un vecāka gada gājuma cilvēki ir izjutuši neizskaidrojamas uzmanības, plānošanas grūtības visas dzīves garumā. Bieži šo cilvēku sūdzības skolā, ģrimenes lokā nav ņemtas pietiekami vērā, jo Uzmanības deficīta sindroma konceptam, traucējumu diagnostiskai, ir pievērsta nopietna uzmanība tikai pēdējo 15 gadu laikā.
Visbiežākais, kā šie pieaugušie nonāk pie atziņas, ka viņiem ir, iespējams, UDHS simptomi, ir caur pašu atvasēm, bērniem, kas jau šobrīd attīstītā psiholoģijas zinātnes laukā, saņem piemērotu traucējumu diagnostiku un ārstēšanu.
Jāpiemin, ka nekad nav par vēlu meklēt UDHS diagnostisku un šaņemt atbilstošo ārstēšanu, lai uzlabo savu dzīves kvalitāti.
UDHS pieaugušo vecumā
Kādreiz tika uzskatīts, ka UDHS ir attīstības traucējumi, kas izpaužas bērnībā un simptomi mazinās, izzūd pieaugot. Šobrīd ir zināms, ka aptuveni puse no bērnībā, pusaudža vecumā diagnosticētajiem UDHS gadījumiem turpinas arī pieaugušo vecumā (pētījumi lēš, ka tas skar aptuveni 43-70% cilvēku). [1] [2]
UDHS pieaugušo vecumā ietekmē dažādas dzīves jomas, tostarp darbu, izglītību un attiecības. Šeit ir daži piemēri grūtībām ar kurām saskaras pieaugušie:
Darbā
- Grūtības plānot vai organizēt savu darbu
- Grūtības koncentrēties darbam un neuzmanības kļūdu pieļaušana
- Nespēja noteikt prioritātes – grūtības izlemt, kuri darbi jāpaveic vispirms
- Uzmanības novēršana – viegli novēršama uzmanība, ko rada darba vide, vai paša indivīda domāšanas procesi
- Problēmas ar autoritāti – grūtības izpildīt lūgto, vai strīdi ar darba vadītājiem
- Trauksme – nemiera vai raižu sajūta par darbu
- Aizmāršība – aizmiršana izpildīt uzdevumus
Izglītībā
- Grūtības tikt galā ar lielu mācību slodzi, izsīkums, prokrastinācija
- Dezorganizācija – grūtības plānot vai organizēt savu darbu
- Neuzmanība – grūtības ilgstoši koncentrēties lekcijām vai apmācībām, praksei
- Grūtības ievērot pasniedzēju sniegtos norādījumus studiju darbu izpildē
- Neuzmanības kļūdas
Attiecībās
- Viegla aizkaitinātība
- Grūtības klausīties vai sekot līdzi sarunai
- Impulsīva runāšana – pārāk daudz runāšana, citu teiktā pārtraukšana un pļāpas
- Aizmāršība – aizmiršana izdarīt ar citiem norunātās, apsolītās lietas
- Ātra savaldības zaudēšana pret partneri vai tuviem cilvēkiem
UDHS diagnoze
UDHS diagnozi var uzstādīt ārsts-psihiatrs balstoties uz Starptautiskā slimību klasifikātora (SSK-10) kritērijiem un:
- klīnisko interviju;
- anamnēzi (vecāku, skolotāju, darba devēju sniegto informāciju);
- novērojumiem un simptomiem.
Šādu praksi piekopj gadījumos, kad papildus psiholoģiskais izvērtējums var nebūt nepieciešams, dažkārt, pieaugušo vecumā.
Savukārt, daudzās valsts un pašvaldības iestādēs (piemēram, Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā) psihiatri parasti pieprasa arī papildus psiholoģisko izvērtējumu, lai diagnoze būtu pilnvērtīgi pamatota un atbilstu Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas vadlīnijām (DSM-5 kritērijiem). Šādā gādijumā tiek dots nosūtījums uz psiholoģisko izpēti pie klīniskā un veselības psihologa.
Gadījumi, kad UDHS diagnosticēšanai var būt nepieciešama psiholoģiskā izpēte:
- bērniem (skolas vecuma vai jaunākiem)
- sarežģītiem vai neskaidriem gadījumiem
- diferenciāldiagnozes nepieciešamību (piem., UDHS vs trauksme, depresija, mācīšanās traucējumi, intelektuālās spējas u.c.)
Klīniskais un veselības psihologs veic psiholoģisko testēšanu (izpēti) izmantojot tādas izpētes metodes kā interviju, aptaujas, uzmanības noturības un apjoma pārbaudes testus, kā arī, bērniem bieži tiek veikta pilna intelekta izpēte, lai izslēgtu diferenciāldiagnozes kā mācīšanās grūtības, attīstības traucējumus.
Pēc testēšanas, psihologs veic uzmanības testu interpritāciju un sagatavo pārskatu par psiholoģiskās testēšanas rezultātiem jeb atzinumu. Testēšanas rezultātus (atzinumu) tālāk, UDHS diagnozes uzstādīšanai, izskata psihiatrs. Jāsaprot, ka psihologa atzinums ir tikai daļa no informācijas, ko psihiatrs ņem vērā, lai pieņemtu lēmumu par UDHS diagnozes uzstādīšanu.
Psihologa atzinums 100% negarantē, ka indivīdam ir vai nav UDHS traucējumi. Var būt gadījumu, kad uzmanības spēju testu rezultāti neuzrāda uzmanības noturības un apjoma novirzes no normas – iegūtie rezultāti nesasniedz traucējumu līmeni, taču ikdienā cilvēks saskaras ar udhs simptomiem, kas traucē pilnvērtīgi funkcionēt un samazina dzīves kvalitāti
Atsauces un izmantotā literatūra